Uz jaunumu sākumu » 2012 » Novembris » 29 » Ģeoparka 2012. gada aktivitātes



19:53
Ģeoparka 2012. gada aktivitātes
Mazsalacas novada kultūras mantojuma izzināšana
Andris Grīnbergs, projekta un ekspedīciju vadītājs.

2012.gada pētījumu sezonā Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalstīja Ziemeļvidzemes Ģeoparka projektu „Kultūras mantojuma apzināšana Mazsalacas novadā”, kura laikā tika veiktas trīs ekspedīcijas un informācijas apkopošana par dažāda veida kultūras mantojuma objektiem Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā esošajā Mazsalacas novadā. Šī gada aktivitātes bija kā turpinājums Ziemeļvidzemes Ģeoparka 2011.gadā realizētajam kultūras mantojuma projektam „Kultūras mantojuma apzināšana Rūjienas un Naukšēnu novadā”. Pagājušā gadā arī tika veiktas ekspedīcijas, apsekoti kultūras mantojuma objekti un apkopoti materiāli par Ģeoparka teritorijas austrumu un centrālo daļu, kas ietilpst minētajos divos novados. Projekta darbu aktivitātes vairāk tika veiktas pavasarī un rudenī, kad ir lauku pētījumiem labvēlīgi laika apstākļi, vasaras karstajā laikā ieturot pārtraukumu. Jau iepriekšējā gadā aktivitātes tika organizētas pēc līdzīga laika grafika, un tās attaisnojās – gan laika apstākļu piemērotības ziņā, gan dalībnieku piesaistes ziņā.

Ekspedīcijās piedalījās Ziemeļvidzemes Ģeoparka biedri un atbalstītāji, kuru ģeogrāfiskā pārstāvniecība bija gan no Ģeoparka teritorijas (Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu novadiem), gan arī no dažādām tālākām vietām, tai skaitā no Rīgas, Valmieras, Siguldas un citām vietām. Projekta aktivitātēs iesaistītās personas bija ar plašu nozaru pārstāvniecību – ģeoloģija, paleontoloģija, vēsture, pašvaldību darbs, tūrisma eksperti, fotografēšana, un citu nozaru speciālisti. Projekta ekspedīcijās iesaistīto personu kopskaits, līdzīgi kā 2011.gadā, atkal bija apmēram 30. Atskatoties uz paveiktajām ekspedīcijām, apsekotajiem un pētītajiem objektiem, šajā aprakstā īsumā izstāstīšu par nozīmīgāko un interesantāko, ko konstatējām 2012.gada sezonā. Par katru no objektu veidiem, papildus apsekoto vietu aprakstam, īsi atzīmēšu arī situāciju kopumā Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā.

Vecsaimniecības – Ziemeļvidzemes zūdošā vērtība

Triju projekta ekspedīciju gaitā mēs orientējāmies uz visa veida kultūras mantojumu, sākot no arheoloģiskām vietām un beidzot ar 20.gadsimta vēstures objektiem. Jebkurā no Mazsalacas novada pagastiem mums sanāca apmeklēt dažādas vecsaimniecības. Plašāk izzinājām astoņas šādas vietas. Uzmanību pievērsām ne tikai katram vecsaimniecības dzīvojamās ēkas esamībai vai neesamībai un tās stāvoklim, bet apskatījām visu viensētas kompleksu kopumā. Te jāpastāsta, ka vecsaimniecībām raksturīgi, ka ir vairākas ēkas, tai skaitā dažādas palīgēkas, pirtis un pagrabus ieskaitot. Tāpat kultūrvēsturiski interesantas vecsaimniecību teritorijās ir dažādas citas būves, piemēram, akas. Nereti tās ir krautas no palieliem akmeņiem un bez mūrējuma. Vecsaimniecībām pagalmos raksturīgi arī veci koki, bieži vien dižkoki, un interesantas māju ceļa alejas. Tas viss kopumā ir katras konkrētas viensētas kultūras mantojums. Lai arī mūsdienās liela daļa no vecsaimniecībām ir daudzkārt pārbūvētas, tomēr to būtiski elementi – plānojums, pievedošie ceļi, apstādījumi, kā arī, protams, vēsturiskas ēkas – bieži vien ir saglabājušies. Diemžēl bieži ir arī gadījumi, ka vecsaimniecība jau sen kā pamesta vai nopostīta, un varbūt pat jau 30, 70 vai vairāk gadus neapdzīvota. Tādās vietās bieži vien vairs nav saglabājušās ēkas, bet tikai to pamati, akas vieta, linu mārks un veci koki kādreizējā pagalmā. Arī šāda vieta vēl pētniekiem sniedz daudz informācijas par dzīvi kādreiz, un arī tas ir kultūras mantojums, kaut arī dabā ir tikai brikšņos ieaugušas mājvietas paliekas.


Vecsaimniecība Laņģupītes ielejā. Foto: Andris Grīnbergs.

Dažādi kultūrvēsturiski akmeņi

Ziemeļvidzeme ir ļoti bagāta ar dažādiem akmeņiem patiecoties ģeoloģiskajai situācijai. Un tā kā visādu izmēru akmeņi šeit dzīvojošiem cilvēkiem jau sākot no senseniem laikiem vienmēr ir bijuši kaut kur tuvumā vai pa ceļam, tad netrūkst arī kultūrvēsturisku akmeņu. Jau minēto vecsaimniecību teritorijas bieži ir dabā nospraustas liekot akmeņus ar iekaltām robežzīmēm. Šādus seno mājvietu robežakmeņus mēs diezgan daudz apzinājām pagājušā gadā Naukšēnu apkārtnē. Arī šosezon Mazsalacas novadā apmeklējām divus interesantus robežakmeņus, kas kā kultūrvēsturiski akmeņi bija zināmi jau iepriekš, bet sen nebija apsekota to situācija dabā. Vēl kopumā šosezon Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā tika apmeklēti un pētīti arī pieci dažādi krustakmeņi.

Īpaši jāatzīmē, ka daļa no Ziemeļvidzemes kultūrvēsturiskajiem akmeņiem ir senākās vēstures objekti. Vasaras ekspedīcijā atkārtoti apsekojām vienu no senajiem kulta akmeņiem – Jaunutēnu bedrīšakmeni. Pie tā veicām gan pētnieciskās darbības, gan uzstādījām arī norādes zīmi. Vēl šosezon projekta gaitā Ģeoparkā apsekojām arī divus teiksmainus Velnakmeņus un novērtējām to pašreizējo situāciju. Te jāatzīmē, ka kopš iepriekšējā apsekojuma būtiski manījusies apkārtējā situācija Aņģīšu Velnakmenim. Netālu no tā plašos apjomos veikta mežizstrāde, bet tieši ap akmeni nelielā rādiusā meža puduris purva malā ir saglabāts neskarts. Tomēr piekļuves ceļš ir meža tehnikas izdangāts, bet norāžu stendiņš pie akmens bojāts un to būtu vērts atjaunot, prasītos arī papildus norāžu zīme mežmalā netālu no akmens, jo nezinātājam to var būt ļoti grūti atrast.


Tiek izzināts Rūnu krustakmens Skaņkalnes pagastā. Foto: Andris Grīnbergs.

Akmeņu krāvumu konstrukcijas

Apvidos, kur dažādu akmeņu ir ļoti daudz, tie vienmēr tikuši arī praktiski izmantoti – īpaši celtniecībā. Taču ne tikai dažādas ēkas ir celtas no akmeņiem. Ziemeļvidzemē raksturīgi, ka vietām akmeņu ir bijis pārāk daudz, un tie kā lieli traucēkļi mētājušies visapkārt. Ģeoparka teritorijā zināmas daudzas vietas, kur akmeņu pārbagātības dēļ tie traucējuši lauksaimniecībai. Un jau pirms daudziem simtiem gadu zemnieki tos vākuši nost no laukiem un metuši kaudzēs lauku malās un pa robežu vietām. Tur kur lauksaimniecības zemes kaimiņu saimniecībām saskārušās nekas cits nav atlicis, kā liekos akmeņus kraut tieši uz robežas, tā vienlaikus to iezīmējot ar akmeņu krāvumu. Šādas vietas mēs vairākas apsekojām pagājušā gadā Naukšēnu novadā, un vienu šādu vietu – arī šogad. Akmeņu krāvumi kā senās lauksaimniecības zemju robežas katrā ziņā arī ir kultūras mantojuma veids, kas apzināms un saglabājams. Tā kā šādu vietu Ziemeļvidzemē, salīdzinoši ar citām vietām Latvijā, ir ļoti daudz, prasītos pat atsevišķs akmeņu krāvumu izpētes projekts, jo šis darbs solās būt apjomīgs un laikietilpīgs.

Taču saistībā ar akmeņu krāvumu konstrukcijām pētnieku uzmanību piesaista ne vien uz seno zemju robežām krautie akmeņu vaļņi un ēkas, kas būvētas no akmeņiem, bet arī daži citi objekti. Kā vienu no īpašākajiem un interesantākajiem jāatzīmē sensenos laikos būvētos akmeņu krāvumu tiltiņus. Šosezon Mazsalacas novadā apsekojām divus šādus objektus. Vienu no tiem Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija atklāja 2007.gadā Īģes ielejā. Šim (redzams attēlā) unikālajam akmeņu krāvuma (nevis mūrējuma!) tiltiņam Skaņkalnes pagasta mežos vecums nav zināms. Iespējams, tas izveidots uz kādreiz šajā apvidū bijušo vecsaimniecību māju ceļa. Cik senas ir šīs mājvietas mēs varam pārliecināties vecās kartēs, kur tās atzīmētas, bet mūsdienās dabā te apskatāmas vairs tikai grūti pamanāmas ēku pamatu vietas. Tagad šis apvidus ir sen cilvēku pamests un mežu pārņemts. Simtgadīgais akmeņu krāvuma tiltiņš vēl turas, bet tieši pēdējo gadu laikā ievērojami pasliktinājies tā stāvoklis. Redzams, ka vēsturiskais objekts vēl nesen kalpojis kā ceļa vieta smagai meža tehnikai. Vienā tilta galā izdangājumu vai kāda cita iemesla dēļ radies bīstams izskalojums. Tiltiņa virsmā tagad ir liela bedre, bet konstrukcijai nevietā ielauzies strauts to izskalo no apakšas. Projekta ekspedīcijas dalībnieki šoruden mēģināja novērst izskalojumu, aizdambējot strauta nepareizo tecējumu un ievadot visu straumi pareizajā vietā caur tiltiņa apakšu. Tas izdevās, un jācer, ka strauta ūdeņi neies drīz atkal pa nepareizo ceļu un nebrucinās akmeņu konstrukciju no apakšas. Tāpat jācer, ka smagā meža tehnika pār pussabrukušo kultūras mantojuma objektu varētu nebraukt. Šis ir viens no lielākajiem senajiem akmeņu krāvuma tiltiņiem Latvijā, un to būtu nepieciešams saglabāt!


Simtiem gadu vecs akmeņu krāvuma tiltiņš Īģes pietekai. Foto: Andris Grīnbergs.

Zīmīgi, ka turpat netālu – 320 metrus uz ziemeļaustrumiem – no šī unikālā akmeņu krāvuma tiltiņa, kādreiz bija vēl viens līdzīgs, tikai nedaudz mazāks. Šī paša strauta viena atzara augštecē akmeņu krāvuma tiltiņa paliekas tika apzinātas Valsts Mežu dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projektā 2010.gadā. Cauri strauta graviņai vedis uzdambējums un ceļš pa to uz kādu vecsaimniecību. Vietā, kur ceļš šķērsoja strautu, no palieliem un tais skaitā šķeltiem akmeņiem bijis sakrauts 5 metrus plats un ap 3,5 metrus garš tiltiņš. Iespējams abi Skaņkalnes pagasta mežos esošie tiltiņi ir apmēram viena vecuma, bet varbūt šis mazākais varētu būt arī jaunāks. Diemžēl no tā maz kas vairs saglabājies. Tagad tā vietā ir vairs tikai akmeņu konstrukcijas paliekas, kas arī kā kultūras mantojuma objekts būtu saglabājamas kopā ar senā ceļa vietu cauri strauta graviņai.

Kā īpaši noslēpumaina akmeņu krāvuma konstrukcija atzīmējama arī Ramatas pagastā pie Kalnaķūrēniem netālu no Salacas ielejas malas apsekotā iespējamā kaļķu cepļa vieta. Tur mežā ar akmeņiem ir izlikta bedre 1,4 m caurmērā. Tās malas veidotas bez mūrējuma no parastiem granīta akmeņiem, no kuriem tikai daži ir plēsti. Pa starpai bedres malas ir papildinātas arī ar dažiem smilšakmens gabaliem. Vai tas ir kaļķu ceplis, vai sena gaļas žāvētava, vai kam citam domāta vieta? Tas vēl ir pētāms jautājums, taču skaidrs, ka šis nezināmu laiku veidojums ir kultūrvēsturiski interesants un saglabājams.

Dzirnavas Mazsalacas novadā

Ziemeļvidzemes Ģeoparka ekspedīciju gaitā pievērsām uzmanību arī senām un no akmeņiem būvētām būvēm. Īpaši saglabājamo skaitā norādāmas ir dažādas dzirnavas, un ne tikai vējdzirnavas, kas plašāk pazīstamas. Skaņkalnes pagastā esam apsekojuši arī vairākas ūdensdzirnavas un to drupas. Pavasarī apskatījām Cēlēnu ūdensdzirnavu drupas Ķireles upītes krastā. Dzirnavu ēka ir sagrūstošā stāvoklī, bet aizsprosts jau sabrucis. Drupas vēl sniedz pētniekiem daudz interesantas informācijas par kādreizējo saimniecību, tās iekārtojumu un vecumu. Tomēr kopējais skats ir ļoti bēdīgs un žēl, ka labā vietā netālu no ceļiem esošais komplekss izskatās nevienam nevajadzīgs. Salīdzinoši daudz labākā stāvoklī ir Grūbes ūdensdzirnavas Laņģupītes krastā. Dzirnavu ēka un aizsprosts saglabājušies normālā stāvoklī. Īpaši jāatzīmē šo dzirnavu ārsienu apdare, kurā redzams 19.gadsimta vidus apdares dekoratīvais stils, kāds vēl saglabājies dažviet Vidzemē.


19. gadsimta mākslinieciska ārsienu apdare Grūbes dzirnavām Laņģupītes ielejā. Foto: Andris Grīnbergs.


Alas un pagrabi ar kultūrvēsturisku nozīmi

Saistībā ar kultūrvēsturiski interesanto Laņģupītes ieleju nevar neatzīmēt arī tās krastu smilšakmens iežos esošo pazemes pasaules daudzveidību. Pavasara ekspedīcijas sākumā apmeklējām speleoloģiski interesanto Gudzonu alu. Šī 27 metrus garā ala apvīta ar nostāstiem un patiesu notikumu atmiņām. Tieši blakus alai esošā nišā kādreiz bijusi iekārtota pirtiņa. Mazsalacas apkārtne ir unikāla ar pirtīm, kas bijušas izveidotas smilšakmens iežos. Tāpat interesanti, ka Laņģupītes ielejā pie Grūbes dzirnavām saglabājušies arī kartupeļu un citu produktu glabāšanai izveidotie un lietotie pagrabi. Ģeoparka ekspedīcijās kopumā šogad esam apsekojuši divas alas ar kultūrvēsturisku nozīmi un piecus smilšakmens iežos mākslīgi 19.gadsimtā veidotus pagrabus, kā arī pirts nišu.


Gudzonu ala un pirtiņas niša Laņģupītes ielejā.  Foto: Andris Grīnbergs.

Senie krogi izzūd no ceļmalām

Latvijā kādreiz gadsimtu gaitā bija attīstīta krogu sistēma. Ja mūsdienās vārds „krogs” bieži asociējas ar dzertuvi, tad jāpastāsta, ka kādreiz zem šī apzīmējuma bija dabūjams vesels pakalpojumu komplekss. Protams, kas gribēja, tas visos laikos varēja krogos arī piedzerties, taču ne tikai. Krogi kādreiz apvienoja gan ēdināšanas vietas, gan veikala, gan viesnīcas un pasta funkcijas. Tajos laikos, kad mašīnu vēl nebija, bet visi brauca ar zirgiem, krogos varēja atpūsties un pārnakšņot ceļinieki. Tur varēja atpūtināt arī zirgus un bieži vien pēc vajadzības salabot ratus.

Ziemeļvidzemē arī pie visiem lielajiem ceļiem bija krogi, kas sniedza visus minētos pakalpojumus. Mūsdienās no tā visa paliek arvien mazāk un mazāk. Daudzi krogi ir nopostīti karu laikos, ir arī pa kādam nodegušam, bet ir arī tādi, kas ceļu malās vēl saglabājušies. Mazsalacas novadā šosezon apsekojām četrus dažādus senos krogus un novērojām ļoti atšķirīgas situācijas. Kopumā krogi kā kultūras mantojuma objekti no mūsdienu ceļmalām pamazām izzūd. Tie vairs nepilda kādreizējās funkcijas, bet labākajā gadījumā ir pārveidoti par dzīvojamām ēkām. No četriem apsekotajiem krogiem divos pastāvīgi un pilnā platībā dzīvo cilvēki, un par šīm ēkām var teikt, ka tās normāli saglabājas un tiek izmantotas. Vienā no apsekotajiem krogiem cilvēki dzīvo tikai daļēji – vienā krogus ēkas galā, bet otrs – brūk kopā. Savukārt Vērša krogs pie Rūjienas – Kilingi-Nemmes ceļa ir pilnīgi pamests un stāv tukšs. Daļai ēkas vēl ir jumts, daļai – vairs nav. Ar logiem un durvīm ir tāpat, un iekšā svilpo vējš. Ja seno krogu nesāks kāds apsaimniekot, tad drīz būs tikai drupas.


Vērša krogs Ramatas pagastā nevienam nevajadzīgs – pamests un brūk kopā. Foto: Andris Grīnbergs.

Kultūrvēsturiski koki

Ziemeļvidzeme ir ļoti bagāta arī ar dažādiem kultūrvēsturiskiem kokiem. Bieži tie saistīti ar citiem kultūras mantojuma objektiem. Piemēram, veci un diži koki ir senās mājvietās, lielceļu vai māju ceļu alejās, muižu parkos. Kultūrvēsturiskas nozīmes koki var būt atsevišķi – pa vienam, un var būt lielās grupās. Tie var būt gan kā piemiņas koki, gan kā dendroloģiski stādījumi, gan arī kā parasti koki, kas izmantoti kādai saimnieciskai vajadzībai, bet tagad jau ir ar vēsturisku vērtību. Kā piemērs tam jāatzīmē pavasara ekspedīcijā Skaņkalnes pagasta mežos netālu no Mendes karjera apsekotā atsveķoto priežu audze. Tagad tā ir mežsaimniecības vēstures objekts.

Kā ļoti nozīmīgi senvēstures objekti atzīmējami senie kulta koki. Divus dažādus senos svētozolus apsekojām arī 2012.gada projekta ekspedīcijās. Viens no tiem – Aņģīšu Velnozols Sēļu pagastā. Tas ir viens no diviem Latvijā vēl mūsdienās dzīvajiem Velnozoliem. Šo nostāstiem apvīto dižozolu pēdējos gados skārušas būtiskas vides pārmaiņas. Vēl nesen tas auga meža ielenkumā un dabas draugi ozolam izzāģēja vainagā augošos brikšņus. Tagad viss mežs ap kultūrvēsturiski vērtīgo dižkoku ir nocirsts. Izcirtums pamazām sāk jau aizaugt. Ainava senvietā ir pilnīgi izmainījusies, bet samērā drīz, izcirtumam aizaugot, situācija, domājams, mainīsies atkal. Kā visas šīs pārmaiņas ietekmēs seno svētozolu, to varam tikai minēt. Cerams, ka pozitīvi, jo mežs dižkokam deva pārāk lielu apēnojumu, no kā arī nokalta apakšējie zari. Labi, ka mežistrādes laikā ir saudzētas norāžu zīmes un darbi ap dižkoku veikti to nebojājot. Taču, kad sāks ataugt izcirtums, tad atkal cilvēkiem būs jānāk Velnozolam palīgā un jāpazāģē ap to uzmācīgi augošie brikšņi.


Aņģīšu Velnozols Sēļu pagastā pēc meža nociršanas palicis klajā vietā. Foto: Andris Grīnbergs.

Otrs ievērojams senais kulta koks, ko apsekojām 2012.gada augusta ekspedīcijā, ir Ceipu Upurozols pie Mazsalacas – Ramatas lielceļa. Tas turpina pieņemties resnumā. 1974.gadā S.Saliņa grāmatā tam norādīts 6,7 metru apkārtmērs. 7 metru apkārtmēru ozols bija sasniedzis 1993.gadā (A.Grīnbergs). Tagad – 2012.gada vasarā tā stumbrs jau pieņēmies 7,22 m apkārtmērā. Tomēr neraugoties uz veiksmīgu pieņemšanos resnumā, ozola kopējais veselības stāvoklis vairs nav ideāls. Stumbrā ir ieviesusies trupe, daudzi apakšējie lielie zari ir nozāģēti. Neskatoties uz trūkumiem, Ceipu Upurozols ir izcili ainavisks, tas labi redzams arī no netālu esošā Mazsalacas – Ramatas lielceļa.

 
Ceipu Upurozols Mazsalacas novadā. Foto: Andris Grīnbergs.

Citas senvietas un kultūrvēsturiskas vietas

Triju projekta ekspedīciju laikā esam apsekojuši un pētījuši ne tikai šajā aprakstā plašāk aprakstītās vietas, bet vēl diezgan daudz arī citas. Par katru no tām būtu ko pastāstīt – gan par senu svētavotu, gan diviem apmeklētajiem pilskalniem, gan muižas klēti, kas labi saglabājusies, bet reti kurš vairs zina, kam tā kādreiz būvēta.

Pabeigšu šo aprakstu ar – verstu stabiem. Precīzāk, ar vienu no diviem senajiem verstu stabiem, ko šogad apsekojām. Šo 19.gadsimtā uzstādīto verstu stabu pie ceļa no Ramatas uz Igaunijas robežpunktu pētījām jau 2008.gadā. Toreiz to bija ļoti grūti atrast, jo meklējām to garām zālēm aizaugušā vietā, lielceļa malā, dziļu mežu vidū. Tagad tas joprojām atrodas turpat, bet ir kā labs piemērs kultūras mantojuma objektu saglabāšanā. Nesen šis ceļš ir kvalitatīvi pārbūvēts un ievērojami paplašināts, bet senais verstu stabs atstāts savā sākotnējā vietā. Prasītos tik vēl kāda norādes zīmīte un dažus metrus gara dzelzs apmale, kā nožogojums starp verstu stabu un brauktuvi, lai kāds baļķvedējs vai cits neuzmanīgs braucējs stabu neaizķer un nenolauž. Ir ļoti būtiski, ka šāds kultūras mantojuma objekts saglabājas savā vietā, nevis tiek pārvietots. Tas ir labs piemērs, kā savienot mūsdienu vajadzības ar kultūrvēsturiskas vērtības saglabāšanu.

19. gadsimta verstu stabs Ramatas pagastā saglabāts savā vietā modernizējot ceļu. Foto: Andris Grīnbergs.

Atskaite pdf formātā pieejama šeit.
Skatījumi: 2254 |