» Jaunumi


« 1 2 ... 5 6 7 8 9 10 11 »
Pirmās ziņas par dižakmeni Ipiķu pagasta nomalē, mežā uz Latvijas – Igaunijas robežas 2010.gadā sniedza Valsts Mežu Dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projekta Ipiķu pagasta inventarizētājs Mārtiņš Līdums. Līdz tam nekas par šādu lielu akmeni nebija zināms. 2011.gada oktobra sākumā Ziemeļvidzemes ģeoparka eksperti devās uz robežas esošo akmeni izpētīt un novērtēt.

Pēc Mārtiņa Līduma sniegtajām norādēm akmeni atradām samērā viegli. Robeža pati par sevi ir samērā viegli atrodams orientieris. Konkrētā posmā tā gan nedaudz sākusi aizaugt ar brikšņiem, tomēr lielais akmens sasniedzams diezgan viegli. Akmenim dots Pārrobežu dižakmens nosaukums. Un pilnīgi pamatoti – akmens atrodas tieši uz robežas: puse no tā Latvijai, otra puse – Igaunijai. Tieši pāri akmens platajai mugurai uzkrāsots melnbalts robežas marķējums.

Veicot akmens uzmērīšanu, secinājām, ka tas ir pat lielāks nekā sākotnēji novērtēts. 5,4 m garais, 3,8 m platais un 2,6 m augstais granītpegmatīta bluķis ir gandrīz 14 metru apkārtmērā un 24 kubikmetrus liels. Akmens virsmā izpētes rezultātā atrodam arī vēsturiskus iekalumus, kas slēpušies zem sūnām un līdz šim palikuši nepamanīti. Pašā akmens augšā iekalts skaitlis 380 un trīsstūris ar punktu vidū un 15 cm garu līniju tā augšējā stūrī, kas norāda robežas virzienu. Otrs iekalums atrodas akmens virsmas Latvijas puses malā – tur iekalta parasta robežzīme: 11 x 14 cm liels krustiņš ar 2 cm dziļu punktu vidū. Mazākais iekalums liecina, ka pie akmens bijusi arī zemnieku saimniecību zemju robeža.

Tā nu sanāk, ka šis ir jau otrais mums un igauņiem kopīgais dižakmens. Līdz šim bija zināms, ka Latvijas un Igaunijas robeža ir tieši pāri Urgu Zviedru akmenim, kas atrodas Rūjienas novada Lodes pagasta ziemeļos, arī Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā. Tas ir jau sen labi pazīstams senais robežakmens, kas bagāts vēsturiskiem iekalumiem. Urgu Zviedru akmeni, kas ir ne vien kultūrvēsturiski nozīmīgs akmens, bet arī 10 kubikmetrus liels dižakmens, 2008.gadā izpētīja Latvijas Petroglifu centra Valmieras rajona dižakmeņu pētniecības projekta ekspedīcija.

Teksts un foto – Andris Grīnbergs


Pārrobežu dižakmens atrodas tieši uz Latvijas – Igaunijas robežas


Iekalumi dižakmens virsmā

Skatījumi: 1867 | Datums: 10.10.11

25. un 26.augustā Sāmsalā notika Ziemeļeiropas Ģeoparku konference, kurā plašākai sabiedrībai tika prezentēts pagājušā gadā Igaunijā izveidotais Sārtes Silūra Ģeoparks (Saarte Silurimaa Geopark). Tas izveidots Sāmsalā, ietverot arī vairākas tās tuvumā esošās mazās salas.

Igaunijas ģeoparka rīkotajā starptautiskajā konferencē piedalījās pārstāvji no daudziem Eiropas ziemeļdaļas ģeoparkiem – no Norvēģijas, Somijas, Islandes, Latvijas, kā arī pārstāvji no Lietuvas Ģeoloģijas inspekcijas un Ventas reģionālā parka. Vistālāk braukusī konferences dalībniece bija arheoloģe un ģeoloģijas zinību popularizētāja no Itālijas.

Uz šo starptautisko konferenci devās arī Ziemeļvidzemes Ģeoparka delegācija triju cilvēku sastāvā – ģeoparka vadītājs, ģeologs Dainis Ozols, ģeogrāfe Vita Turuka un vēsturnieks Andris Grīnbergs. Latvijas pārstāvji konferencē piedalījās ne tikai kā vērotāji no malas, bet arī aktīvi dalībnieki – uzstājās ar divām prezentācijām. Dainis Ozols izstāstīja par mūsu ģeoparka izveidi, teritoriju, ievērojamākajām vietām un objektiem, patreizējām aktivitātēm un tuvākajiem plāniem, bet Vita Turuka – par publicitāti, atpazīstamību un mājas lapas attīstību. Savukārt Andris Grīnbergs konferences dalībniekus iepazīstināja ar Ziemeļvidzemes Ģeoparka bagāto un daudzveidīgo kultūras mantojumu, jo ģeoparki nav tikai ģeoloģiski vērtīgas vietas, bet tām ļoti nozīmīgs ir arī kultūras mantojums, tai skaitā arheoloģijas pieminekļi, senās kulta vietas un vēl daudz kas cits. Šī konference bija arī lieliska iespēja nodibināt un veicināt mūsu starptautiskos kontaktus, īpaši ar tuvāko valstu pārstāvjiem.

Pēdējos gados ģeoparku attīstība Eiropā ļoti strauji pieņemas spēkā. Piemēram, 2009.gadā, kad tika dibināts Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Vācijā tolaik bija pieci ģeoparki, bet tagad to skaits sasniedzis jau 18! Arī Igaunijā varēja pārliecināties, ka viņu pirmā ģeoparka attīstība ir aktīva un apjomīga. Par to liecināja arī konference, kas bija noorganizēta ļoti labā līmenī, un kuru apmeklēja ļoti dažādu nozaru un specialitāšu pārstāvji. Un to var teikt gan par zinātnisko pusi, gan par praktiskajiem un biznesa jautājumiem. Viens no pirmajiem referentiem konferencē bija Igaunijā ievērojamais ģeoloģijas profesors, akadēmiķis Anto Raukas. Tāpat pārsteidzoša bija vietējo pašvaldību vadītāju līdzdalība – sākot ar Sāremā rajona vadītāju un beidzot ar mazo pagastu pārvaldniekiem, kas ne vien visi bija klāt un teica ievadrunas, bet arī konferences dalībniekus laipni sagaidīja savās teritorijās. Varēja labi redzēt, ka igauņi ir visai ātri sapratuši, ka ģeoparks ir ļoti perspektīvs attīstības virziens pat tādā tūristu iecienītā vietā kā Sāmsala.


Igaunijas pirmā ģeoparka vadītāja Ērika Thalheima.


Ziemeļvidzemes ģeoparka pārstāvji konferencē.


Kālī ciemā iekārtots iespaidīgs ģeoloģijas muzejs no dolomītiem celtā ēkā.


Pie Anglas vējdzirnavām uzbūvēts kultūras mantojuma centrs.


Savukārt lielajā Kāli meteorīta krāterī tika rīkots koncerts.

Teksts un foto: Andris Grīnbergs
Skatījumi: 1748 | Datums: 28.08.11

Maija otrā pusē notika šogad jau otrā Ziemeļvidzemes Ģeoparka ekspedīcija, kuras plānā bija ļoti daudzveidīgas aktivitātes divu dienu garumā.

Vispirms ekspedīcijas dalībnieki tikās netālu no Rūjienas - Ķoņu pagastnamā, kur iekārtoja izstādi par Latvijas bedrīšakmeņiem. Šajā izstādē, kas pētnieces Lilijas Jakubenokas veidota jau 2008.gadā un tagad uz Ziemeļvidzemi, uz neilgu laiku atvesta no Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja, redzams plašs materiāls par to, kas ir bedrīšakmeņi, cik seni tie ir, kā atpazīt tos, un, galvenais – kur tie atrodas. Izstādē apskatāms foto materiāls ne vien par dažādos Latvijas reģionos zināmiem senākiem kulta akmeņiem, bet arī par šādiem objektiem Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā. Izstādē ir unikāla iespēja iepazīt ne vien daudz interesantu attēlu un aprakstu, bet arī pašus bedrīšakmeņus. Te atvesti ir vairāki portatīvie bedrīšakmeņi, kas atradušies dažādās Latvijas vietās. Bedrīšakmeņi ir daudzveidīgi – mazākos no tiem var paņemt rokā un ielikt kabatā, bet lielākie ir krietnu dižakmeņu izmēros. Arī Ģeoparka teritorijā atrodas šādi senie kulta akmeņi, un, iespējams, ir arī meklējami vēl neatklātie!


Izstādes iekārtošana Ķoņu pagastnamā. Foto: Andris Grīnbergs.

Pēc izstādes iekārtošanas, sākās pati ekspedīcija. Kā ierasts, pirmajā dienā tika apsekoti un pētīti Ģeoparka teritorijā esošie kultūras mantojuma objekti, kuru izzināšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Priekšpusdienā pētījām Jeru pagasta ziemeļrietumu galu, kur apmeklējām dažādus kultūrvēsturiskus kokus. Liepa pie Krūžu mājām liecina par seniem biškopības paņēmieniem, savukārt mežos pie Sedvakām vēl redzamās atsveķotās priedes ir mežsaimniecības vēstures dzīvās liecinieces.


Ģeoparka biedri Vita Turuka un Juris Alps pie Sedvaku priedes. Foto: Andris Grīnbergs.


Nezināmu laiku akmeņu krāvums Naukšēnu pagasta mežos. Foto: Andris Grīnbergs.

Sestdienas otrā pusē ekspedīcija devās uz Naukšēnu pagastu, kur apmeklēja vējdzirnavu drupas pie Dolēm, meklēja un pētīja akmeņu krāvumus mežos pie bijušajām Gulbenes mājām, kā arī apsekoja citus dabas un kultūras mantojuma objektus.

Savukārt Ģeoparka maija ekspedīcijas otrā dienā devāmies pieredzes iegūšanas braucienā uz Vijciema pagastu Valkas novadā, kur tā interesantākos dabas un vēstures objektus mums izrādīja Valsts Mežu Dienesta Kultūras mantojuma projekta (2009.-2010.) Vijciema pagasta inventarizētāja Rudīte Gulbe.

Vijciema pagasts izrādās ir pārsteidzošs, daudzveidīgs un ļoti bagāts ar unikāliem kultūras mantojuma objektiem. Te ir gan interesanti ģeoloģiskie objekti, gan ievērojami dižkoki, gan sensenas viensētas, kurās joprojām izskatās kā pirms daudziem gadsimtiem. Vijciems īpaši var lepoties ar 1895.gadā celto Mežmuižas čiekurkalti, kas 2002.gadā tika iekļauta Eiropas nozīmes kultūras mantojuma vietu sarakstā, bet 2008.gadā tai piešķirts Eiropas neparastā kultūras mantojuma objekta statuss. Čiekurkalte joprojām darbojas gluži tāpat kā pirms vairāk nekā 100 gadiem, tā ir labi uzturēta, un gaida ciemos interesentus, kas vēlas iepazīt mežsaimniecības vēsturi un paraudzīties kāds ir ceļš no čiekuru maisa līdz stādīšanai gatavām sēkliņām, no kā atkal izaugs zaļie Vidzemes meži. Tādus rīkus un agregātus, kā čiekurkaltē, nekur citur Latvijā neredzēsiet!


Vijciema čiekurkaltē ir ko redzēt! Foto: Vilnis Spundiņš

Ziemeļvidzemes Ģeoparka ekspedīcija Vijciema pagastā apmeklēja arī Mādžīnas purva akmeni, kura sūnas sensenos laikos lietotas dziedniecībā, apraudzīja etnogrāfiski vērtīgo Ielīcu viensētu, kur padomju laikos filmēta Rīgas kinostudijas klasika – filma „Pūt vējiņi”, vietējā zinātāja pavadībā nokļuva mežos pie Ielīcu dores priedes, kas ir senās biškopības piemineklis, un iepazina vēl daudz un dažādus objektus.

Ekspedīcijas vadītājs: vēsturnieks Andris Grīnbergs
Skatījumi: 1570 | Datums: 04.06.11