» Jaunumi


« 1 2 ... 4 5 6 7 8 ... 10 11 »
Mazsalacas novada kultūras mantojuma izzināšana
Andris Grīnbergs, projekta un ekspedīciju vadītājs.

2012.gada pētījumu sezonā Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalstīja Ziemeļvidzemes Ģeoparka projektu „Kultūras mantojuma apzināšana Mazsalacas novadā”, kura laikā tika veiktas trīs ekspedīcijas un informācijas apkopošana par dažāda veida kultūras mantojuma objektiem Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā esošajā Mazsalacas novadā. Šī gada aktivitātes bija kā turpinājums Ziemeļvidzemes Ģeoparka 2011.gadā realizētajam kultūras mantojuma projektam „Kultūras mantojuma apzināšana Rūjienas un Naukšēnu novadā”. Pagājušā gadā arī tika veiktas ekspedīcijas, apsekoti kultūras mantojuma objekti un apkopoti materiāli par Ģeoparka teritorijas austrumu un centrālo daļu, kas ietilpst minētajos divos novados. Projekta darbu aktivitātes vairāk tika veiktas pavasarī un rudenī, kad ir lauku pētījumiem labvēlīgi laika apstākļi, vasaras karstajā laikā ieturot pārtraukumu. Jau iepriekšējā gadā aktivitātes tika organizētas pēc līdzīga laika grafika, un tās attaisnojās – gan laika apstākļu piemērotības ziņā, gan dalībnieku piesaistes ziņā.

Ekspedīcijās piedalījās Ziemeļvidzemes Ģeoparka biedri un atbalstītāji, kuru ģeogrāfiskā pārstāvniecība bija gan no Ģeoparka teritorijas (Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu novadiem), gan arī no dažādām tālākām vietām, tai skaitā no Rīgas, Valmieras, Siguldas un citām vietām. Projekta aktivitātēs iesaistītās personas bija ar plašu nozaru pārstāvniecību – ģeoloģija, paleontoloģija, vēsture, pašvaldību darbs, tūrisma eksperti, fotografēšana, un citu nozaru speciālisti. Projekta ekspedīcijās iesaistīto personu kopskaits, līdzīgi kā 2011.gadā, atkal bija apmēram 30. Atskatoties uz paveiktajām ekspedīcijām, apsekotajiem un pētītajiem objektiem, šajā aprakstā īsumā izstāstīšu par nozīmīgāko un interesantāko, ko konstatējām 2012.gada sezonā. Par katru no objektu veidiem, papildus apsekoto vietu aprakstam, īsi atzīmēšu arī situāciju kopumā Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā.

Vecsaimniecības – Ziemeļvidzemes zūdošā vērtība

Triju projekta ekspedīciju gaitā mēs orientējāmies uz visa veida kultūras mantojumu, sākot no arheoloģiskām vietām un beidzot ar 20.gadsimta vēstures objektiem. Jebkurā no Mazsalacas novada pagastiem mums sanāca apmeklēt dažādas vecsaimniecības. Plašāk izzinājām astoņas šādas vietas. Uzmanību pievērsām ne tikai katram vecsaimniecības dzīvojamās ēkas esamībai vai neesamībai un tās stāvoklim, bet apskatījām visu viensētas kompleksu kopumā. Te jāpastāsta, ka vecsaimniecībām raksturīgi, ka ir vairākas ēkas, tai skaitā dažādas palīgēkas, pirtis un pagrabus ieskaitot. Tāpat kultūrvēsturiski interesantas vecsaimniecību teritorijās ir dažādas citas būves, piemēram, akas. Nereti tās ir krautas no palieliem akmeņiem un bez mūrējuma. Vecsaimniecībām pagalmos raksturīgi arī veci koki, bieži vien dižkoki, un interesantas māju ceļa alejas. Tas viss kopumā ir katras konkrētas viensētas kultūras mantojums. Lai arī mūsdienās liela daļa no vecsaimniecībām ir daudzkārt pārbūvētas, tomēr to būtiski elementi – plānojums, pievedošie ceļi, apstādījumi, kā arī, protams, vēsturiskas ēkas – bieži vien ir saglabājušies. Diemžēl bieži ir arī gadījumi, ka vecsaimniecība jau sen kā pamesta vai nopostīta, un varbūt pat jau 30, 70 vai vairāk gadus neapdzīvota. Tādās vietās bieži vien vairs nav saglabājušās ēkas, bet tikai to pamati, akas vieta, linu mārks un veci koki kādreizējā pagalmā. Arī šāda vieta vēl pētniekiem sniedz daudz informācijas par dzīvi kādreiz, un arī tas ir kultūras mantojums, kaut arī dabā ir tikai brikšņos ieaugušas mājvietas paliekas.


Vecsaimniecība Laņģupītes ielejā. Foto: Andris Grīnbergs.

Dažādi kultūrvēsturiski akmeņi

Ziemeļvidzeme ir ļoti bagāta ar dažādiem akmeņiem patiecoties ģeoloģiskajai situācijai. Un tā kā visādu izmēru akmeņi šeit dzīvojošiem cilvēkiem jau sākot no senseniem laikiem vienmēr ir bijuši kaut kur tuvumā vai pa ceļam, tad netrūkst arī kultūrvēsturisku akmeņu. Jau minēto vecsaimniecību teritorijas bieži ir dabā nospraustas liekot akmeņus ar iekaltām robežzīmēm. Šādus seno mājvietu robežakmeņus mēs diezgan daudz apzinājām pagājušā gadā Naukšēnu apkārtnē. Arī šosezon Mazsalacas novadā apmeklējām divus interesantus robežakmeņus, kas kā kultūrvēsturiski akmeņi bija zināmi jau iepriekš, bet sen nebija apsekota to situācija dabā. Vēl kopumā šosezon Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā tika apmeklēti un pētīti arī pieci dažādi krustakmeņi.

Īpaši jāatzīmē, ka daļa no Ziemeļvidzemes kultūrvēsturiskajiem akmeņiem ir senākās vēstures objekti. Vasaras ekspedīcijā atkārtoti apsekojām vienu no senajiem kulta akmeņiem – Jaunutēnu bedrīšakmeni. Pie tā veicām gan pētnieciskās darbības, gan uzstādījām arī norādes zīmi. Vēl šosezon projekta gaitā Ģeoparkā apsekojām arī divus teiksmainus Velnakmeņus un novērtējām to pašreizējo situāciju. Te jāatzīmē, ka kopš iepriekšējā apsekojuma būtiski manījusies apkārtējā situācija Aņģīšu Velnakmenim. Netālu no tā plašos apjomos veikta mežizstrāde, bet tieši ap akmeni nelielā rādiusā meža puduris purva malā ir saglabāts neskarts. Tomēr piekļuves ceļš ir meža tehnikas izdangāts, bet norāžu stendiņš pie akmens bojāts un to būtu vērts atjaunot, pra ... Lasīt tālāk »
Skatījumi: 2924 | Datums: 29.11.12

Foto - Rudzīšu akmens

Par 2012.gada ģeoloģisko objektu ir izvēlēts Rudzīšu akmens, kas atrodas Kurzemē, Kuldīgas novada Laidu pagastā. Rudzīšu akmens ir 4,7 m garš, 3,6 m plats un līdz 2,2 m augsts kaļķakmens blāķis. Iezī konstatētās fosīlijas ļauj spriest, ka kaļķakmens ir veidojies silūra periodā (t.i pirms 410-435 milj. gadu) ekvatora tuvumā, siltā, koraļļiem bagātā jūrā. Pirms vairāk nekā 10 000 gadiem ledājs to atnesis no, iespējams, Sāmsalas, kur atrodami līdzīgu silūra iežu atsegumi. Kaļķakmens ir ievērojami neizturīgāks par magmatiskajiem iežiem, un parasti ledājs šādus nogulumiežu atrauteņus sadrupina sīkos oļos. Tomēr šeit saglabājies paliels bluķis, kaut arī vairāk kā 100 km pārvietots.

Rudzīšu akmens ir novietojies Rietumkurzemes augstienes austrumu malā, izteikta gravas veida pazeminājuma nogāzē netālu no Rudzīšu un Kalniešu mājām. Pazeminājums ir kā atzars vairākus kilometrus garai senlejai, kas stiepjas paralēli izteiktai ledāja malas (marģinālajai) nogāzei, kas nodala augstieni no Pieventas zemienes. Akmens savā tagadējā vietā ir nonācis izkūstot no kustību beigušā šļūdoņa pamatnes. Interesanti, ka tas ir novietojies Rietumkurzemes augstienes šaurākajā vietā, kur tikai 8 km nodala Pieventas un Rietumlatvijas zemienes. Akmens izcelsmes vieta ir silūra kāple (glints), kas stiepjas cauri Monzunda arhipelāgam un ietiecas Baltijas jūras centrālajā daļā. Trauslais un plaisainais akmens, kas veidots no silūra kaļķakmens ir unikāls veidojums, un vienīgais tāds Latvijā. Tas ir zinātnei ļoti nozīmīgs, jo liecina par ledāja dinamiku un degradācijas procesiem pēdējā apledojuma laikā.


Foto - Pasākuma dalībnieki izzina akmens ģeoloģisko izcelsmi.
 

Foto - Norāde no lielceļa uz akmeni.

Latvijas Petroglifu centra organizēto Rudzīšu akmens nominēšanu par Latvijas 2012. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Kuldīgas novada dome, Kuldīgas tūrisma attīstības centrs un Ziemeļvidzemes Ģeoparks.

Foto: Dainis Ozols

 

Skatījumi: 1707 | Datums: 10.01.12

Oktobra beigas ekspedīcijas rīkošanai ir visai sarežģīts laiks – dienas jau samērā īsas, laika apstākļi visai miglaini un var būt arī lietus. Papildus dabas untumiem visu sarežģī pulksteņu pārlikšana uz ziemas laiku. Tomēr arī pavēlā rudenī ir atrodami pozitīvi momenti ekspedīciju darbā – vairs netraucē odi un dunduri, un mežu brikšņos lielākā daļa lapu jau nobirušas, kas dod iespēju tos pārredzēt nesalīdzināmi labāk kā pirms dažiem mēnešiem.

Pie dižakmeņiem Naukšēnu mežos

Ģeoparka ekspedīcijas pirmā dienā – 29.oktobrī tiekamies Rūjienas centrā un dodamies veikt Naukšēnu pagasta dabas un kultūras mantojuma objektu apsekošanu un izpēti. Lai arī šis pagasts jau pamatīgi pētīts vairākās iepriekšējās ekspedīcijās un zināmi daudzi un dažādi dabas un kultūras mantojuma objekti, tur tomēr atkal ir ko darīt. Vasarā laikraksti un interneta portāli ziņoja, ka folkloras pētnieki Rūtas Jirgensones vadībā atklājuši divus līdz šim nezināmus dižakmeņus Naukšēnu novadā. Viens no pirmās dienas uzdevumiem bija abus šos jaunatklātos objektus apsekot un novērtēt.

Vispirms devāmies uz Veckulpju dižakmeni, kas meklējams izcirtumu brikšņos Piksāru apkārtnē. Piramidālās formas akmens ir 4,8 m garš, 2,9 m plats un līdz 2,3 m augsts, tā tilpums – 12 kubikmetri. Tas ir ne tikai izmēros liels, bet arī kultūrvēsturisks akmens. Folkloras liecības vēsta, ka pie akmens naktīs uzdarbojoties raganas.

Pēc Veckulpju dižakmens izpētes devāmies tālāk mežos un izzinājām akmeņu krāvumus brikšņainā apvidū starp bijušajām Kurģu un Bērzupes mājām. Pētot zaļi apsūnojušos akmeņu krāvumus, kas savulaik likti pa seno lauksaimniecības zemju un īpašumu robežām, izdodas atrast arī divus robežakmeņus. To likšanas vietas abos gadījumos sakrīt ar akmeņu krāvumu virzieniem un tikai vēlreiz apliecina, ka krāvumi veidoti tieši pa robežām. Daudzu simtu metru kopgarumā esošie akmeņu krāvumi ir vērtīgs kultūras mantojuma objekts, kas daudzviet Latvijā vairs nav saglabājies, jo vēlākos laikos tie izmantoti dažādām celtniecības vajadzībām.

Pēcpusdienā apsekojam arī otru folkloristu šovasar jaunatklāto dižakmeni Naukšēnu pagastā – Jaunumpuļu akmeni. Pēc saviem izmēriem tas gan izrādās tikai vietējas nozīmes dižakmens, jo tā apjoms aprēķinos sanāk ap 8 kubikmetriem. Tomēr folkloras liecības par to ir ļoti daudzveidīgas. Jaunumpuļu akmens kādreiz 1930.gados bijis minēts Naukšēnu pamatskolas skolēna Voldemāra Kalniņa folkloras pierakstos. Tajos rakstīts, ka akmens senāk esot bijis augstāks, bet, tā kā uz tā dejojuši velni, tas "kļuvis zems un plats". Teikā atzīmēts arī, ka uz tā tikusi likta maize vai kas cits no jaunās ražas. Jaunumpuļu akmens, balstoties uz folkloras liecībām, tieši vērtīgs kā kultūrvēsturisks objekts, kā sena kulta vieta, kas būtu jāiekļauj arheoloģisko pieminekļu sarakstā.

Mazzināmā Sēļu pagasta bagātības

Ģeoparka ekspedīcijas otrās dienas aktivitātes notika Sēļu pagastā, kas atrodas starp Rūjienu un Mazsalacu, un salīdzinoši ar apkārt esošajiem pagastiem ir palicis nostāk un līdz ar to mazāk pazīstams. Tomēr šajā apvidū ir diezgan daudz kultūrvēsturisku vērtību, un ļoti plašā laiku apjomā – sākot no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām. Sēļu pagastā apsekojām divas nezināmos laikos krautas akmeņu krāvumu akas, kādas kādreiz bijušas daudzviet, bet nu vairs saglabājušās maz. Piemēram, Jēču mājvietā redzamas vairs tikai ēku pamatu drupas un viss ieaug brikšņos. Savukārt vecā akmeņu krāvuma aka ir kā melns caurums zemē, kur tumsā var iekrist neuzmanīgs cilvēks vai dzīvnieks. Būtībā šī vismaz 4 metrus dziļā aka ir celtniecības piemineklis, ko būtu vērts saglabāt, bet vispirms ierobežojot ar sētiņu vai uzliekot vāku, lai neatgadās, kas traģisks.

Sēļu pagastā ekspedīcijā apsekojām arī Kankšu Medus liepu, Idus parku un koka vējdzirnavu vraku, un vēl daudzus citus maz zināmus kultūrvēsturiskus objektus. Tos izzinājām mērot, fotografējot, fiksējot koordinātes un aptaujājot satiktos vietējos iedzīvotājus. Liela daļa no šiem Sēļu pagasta objektiem apzināti 2010.gadā, kad Ziemeļvidzemē notika Valsts Mežu dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projekts, un tagad balstoties uz pērn savākto informāciju iespējams kvalitatīvi turpināt izpēti. Iespējams, ka Sēļu pagasta nomaļākos nostūros varētu tikt atrasti arī vēl līdz šim nezināmi dabas un vēstures objekti.

Ziemeļvidzemes Ģeoparka kultūras mantojuma objektu apsekošanu un izpēti 2011.gadā atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds. Pētījumus plānots turpināt atkal nākamgad, kad atkal tiks organizētas vairākas ekspedīcijas.

Teksts un foto – Andris Grīnbergs,
Ziemeļvidzemes Ģeoparka kultūras mantojuma speciālists.


Tiek mērīts Veckulpju dižakmens apkārtmērs


Kankšu Medus liepa Sēļu pagastā


Grūti apskatāmā Jēču akmeņu krāvuma aka
Skatījumi: 1753 | Datums: 04.11.11