» Jaunumi


« 1 2 3 4 5 6 7 ... 9 10 »

Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks tradicionāli ik gadus piedalās gada ģeoloģijas simbola nominēšanas pasākumā, ko veic biedrība Latvijas Petroglifu centrs. Gada ģeoloģiskā objekta nominācijas tradīcija aizsākās Ziemeļvidzemē, kur 2008. gadā par gada objektu tika nominētas Neļķu klintis pie Mazsalacas. Šogad izvēlētā ģeovieta ir Korkuļu sausgultne ar ūdensrijējiem un ūdeņu izplūdes vietām.

Teritorija atrodas Jaunjelgavas novadā, Sērenes pagastā, Viduslatvijas zemienes pašā austrumu malā, dienvidos no Lejasdaugavas senlejas. Daļu no teritorijas aizņem dabas piemineklis Korkuļu sausgultne un pazemes upe, kas ir arī Natura 2000 teritorija. Teritorijā atrodas lielākā daļa no nelielās Korkuļu (Dešupītes) senlejas, Lauces senlejas posms un pacēlums starp abām senlejām. Ūdensrijēji Korkuļu upītes senlejā caur pazemes noteces sistēmu ir savienoti ar ūdeņu izplūdes vietām Lauces senlejā.

Dabas piemineklis ir unikāls visas Latvijas mērogā kā lielākā tieši novērojamā upes ūdeņu pārplūdes vieta. Korkuļu upītes un Lauces senlejas veidojušās leduslaikmeta noslēgumā kā Lejasdaugavas senlejai paralēlas zemledāja ūdeņu noteces artērijas – subglaciālās iegultnes.

Gada ģeoloģiskajam objektam veltītais publiskais pasākums, uz kuru ir aicināts ikviens interesents, notiks 2014. gada 17. maijā pl. 10:00 Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā, uz dienvidiem no Daugavas, iepretim Aizkrauklei. Tikšanās vieta ir bijušo Zeltiņu māju ceļgals ar norādes zīmi uz Korkuļu sausgultni un ūdensrijējiem. Tā sasniedzama sekojoši. Braucot no Aizkraukles puses, pēc HES dambja šķērsošanas, no pirmā T-veida krustojuma jābrauc pa šoseju aptuveni 1 km uz austrumiem (Seces virzienā), kur būs redzama minētā norādes zīme. Paredzamais pasākuma ilgums – aptuveni 3 stundas.

...

Informāciju par pasākumu skatīt sagatavotajā plakātā (© Juris Metums, Latvijas Petroglifu centrs).

Attachments: Attēls 1
Skatījumi: 1257 | Datums: 12.05.14

Mazsalacas novada kultūras mantojuma izzināšana
Andris Grīnbergs, projekta un ekspedīciju vadītājs.

2012.gada pētījumu sezonā Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalstīja Ziemeļvidzemes Ģeoparka projektu „Kultūras mantojuma apzināšana Mazsalacas novadā”, kura laikā tika veiktas trīs ekspedīcijas un informācijas apkopošana par dažāda veida kultūras mantojuma objektiem Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā esošajā Mazsalacas novadā. Šī gada aktivitātes bija kā turpinājums Ziemeļvidzemes Ģeoparka 2011.gadā realizētajam kultūras mantojuma projektam „Kultūras mantojuma apzināšana Rūjienas un Naukšēnu novadā”. Pagājušā gadā arī tika veiktas ekspedīcijas, apsekoti kultūras mantojuma objekti un apkopoti materiāli par Ģeoparka teritorijas austrumu un centrālo daļu, kas ietilpst minētajos divos novados. Projekta darbu aktivitātes vairāk tika veiktas pavasarī un rudenī, kad ir lauku pētījumiem labvēlīgi laika apstākļi, vasaras karstajā laikā ieturot pārtraukumu. Jau iepriekšējā gadā aktivitātes tika organizētas pēc līdzīga laika grafika, un tās attaisnojās – gan laika apstākļu piemērotības ziņā, gan dalībnieku piesaistes ziņā.

Ekspedīcijās piedalījās Ziemeļvidzemes Ģeoparka biedri un atbalstītāji, kuru ģeogrāfiskā pārstāvniecība bija gan no Ģeoparka teritorijas (Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu novadiem), gan arī no dažādām tālākām vietām, tai skaitā no Rīgas, Valmieras, Siguldas un citām vietām. Projekta aktivitātēs iesaistītās personas bija ar plašu nozaru pārstāvniecību – ģeoloģija, paleontoloģija, vēsture, pašvaldību darbs, tūrisma eksperti, fotografēšana, un citu nozaru speciālisti. Projekta ekspedīcijās iesaistīto personu kopskaits, līdzīgi kā 2011.gadā, atkal bija apmēram 30. Atskatoties uz paveiktajām ekspedīcijām, apsekotajiem un pētītajiem objektiem, šajā aprakstā īsumā izstāstīšu par nozīmīgāko un interesantāko, ko konstatējām 2012.gada sezonā. Par katru no objektu veidiem, papildus apsekoto vietu aprakstam, īsi atzīmēšu arī situāciju kopumā Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā.

Vecsaimniecības – Ziemeļvidzemes zūdošā vērtība

Triju projekta ekspedīciju gaitā mēs orientējāmies uz visa veida kultūras mantojumu, sākot no arheoloģiskām vietām un beidzot ar 20.gadsimta vēstures objektiem. Jebkurā no Mazsalacas novada pagastiem mums sanāca apmeklēt dažādas vecsaimniecības. Plašāk izzinājām astoņas šādas vietas. Uzmanību pievērsām ne tikai katram vecsaimniecības dzīvojamās ēkas esamībai vai neesamībai un tās stāvoklim, bet apskatījām visu viensētas kompleksu kopumā. Te jāpastāsta, ka vecsaimniecībām raksturīgi, ka ir vairākas ēkas, tai skaitā dažādas palīgēkas, pirtis un pagrabus ieskaitot. Tāpat kultūrvēsturiski interesantas vecsaimniecību teritorijās ir dažādas citas būves, piemēram, akas. Nereti tās ir krautas no palieliem akmeņiem un bez mūrējuma. Vecsaimniecībām pagalmos raksturīgi arī veci koki, bieži vien dižkoki, un interesantas māju ceļa alejas. Tas viss kopumā ir katras konkrētas viensētas kultūras mantojums. Lai arī mūsdienās liela daļa no vecsaimniecībām ir daudzkārt pārbūvētas, tomēr to būtiski elementi – plānojums, pievedošie ceļi, apstādījumi, kā arī, protams, vēsturiskas ēkas – bieži vien ir saglabājušies. Diemžēl bieži ir arī gadījumi, ka vecsaimniecība jau sen kā pamesta vai nopostīta, un varbūt pat jau 30, 70 vai vairāk gadus neapdzīvota. Tādās vietās bieži vien vairs nav saglabājušās ēkas, bet tikai to pamati, akas vieta, linu mārks un veci koki kādreizējā pagalmā. Arī šāda vieta vēl pētniekiem sniedz daudz informācijas par dzīvi kādreiz, un arī tas ir kultūras mantojums, kaut arī dabā ir tikai brikšņos ieaugušas mājvietas paliekas.


Vecsaimniecība Laņģupītes ielejā. Foto: Andris Grīnbergs.

Dažādi kultūrvēsturiski akmeņi

Ziemeļvidzeme ir ļoti bagāta ar dažādiem akmeņiem patiecoties ģeoloģiskajai situācijai. Un tā kā visādu izmēru akmeņi šeit dzīvojošiem cilvēkiem jau sākot no senseniem laikiem vienmēr ir bijuši kaut kur tuvumā vai pa ceļam, tad netrūkst arī kultūrvēsturisku akmeņu. Jau minēto vecsaimniecību teritorijas bieži ir dabā nospraustas liekot akmeņus ar iekaltām robežzīmēm. Šādus seno mājvietu robežakmeņus mēs diezgan daudz apzinājām pagājušā gadā Naukšēnu apkārtnē. Arī šosezon Mazsalacas novadā apmeklējām divus interesantus robežakmeņus, kas kā kultūrvēsturiski akmeņi bija zināmi jau iepriekš, bet sen nebija apsekota to situācija dabā. Vēl kopumā šosezon Ziemeļvidzemes Ģeoparka teritorijā tika apmeklēti un pētīti arī pieci dažādi krustakmeņi.

Īpaši jāatzīmē, ka daļa no Ziemeļvidzemes kultūrvēsturiskajiem akmeņiem ir senākās vēstures objekti. Vasaras ekspedīcijā atkārtoti apsekojām vienu no senajiem kulta akmeņiem – Jaunutēnu bedrīšakmeni. Pie tā veicām gan pētnieciskās darbības, gan uzstādījām arī norādes zīmi. Vēl šosezon projekta gaitā Ģeoparkā apsekojām arī divus teiksmainus Velnakmeņus un novērtējām to pašreizējo situāciju. Te jāatzīmē, ka kopš iepriekšējā apsekojuma būtiski manījusies apkārtējā situācija Aņģīšu Velnakmenim. Netālu no tā plašos apjomos veikta mežizstrāde, bet tieši ap akmeni nelielā rādiusā meža puduris purva malā ir saglabāts neskarts. Tomēr piekļuves ceļš ir meža tehnikas izdangāts, bet norāžu stendiņš pie akmens bojāts un to būtu vērts atjaunot, pra ... Lasīt tālāk »
Skatījumi: 2832 | Datums: 29.11.12


Rudzīšu akmens.    Foto: Aivars Markots.

Par 2012.gada ģeoloģisko objektu ir izvēlēts Rudzīšu akmens, kas atrodas Kurzemē, Kuldīgas novada Laidu pagastā.
Rudzīšu akmens ir 4,7 m garš, 3,6 m plats un līdz 2,2 m augsts kaļķakmens blāķis. Iezī konstatētās fosīlijas ļauj spriest, ka kaļķakmens ir veidojies silūra periodā (t.i pirms 410-435 milj. gadu) ekvatora tuvumā, siltā, koraļļiem bagātā jūrā. Pirms vairāk nekā 10 000 gadiem ledājs to atnesis no, iespējams, Sāmsalas, kur atrodami līdzīgu silūra iežu atsegumi. Kaļķakmens ir ievērojami neizturīgāks par magmatiskajiem iežiem, un parasti ledājs šādus nogulumiežu atrauteņus sadrupina sīkos oļos. Tomēr šeit saglabājies paliels bluķis, kaut arī vairāk kā 100 km pārvietots.

Rudzīšu akmens ir novietojies Rietumkurzemes augstienes austrumu malā, izteikta gravas veida pazeminājuma nogāzē netālu no Rudzīšu un Kalniešu mājām. Pazeminājums ir kā atzars vairākus kilometrus garai senlejai, kas stiepjas paralēli izteiktai ledāja malas (marģinālajai) nogāzei, kas nodala augstieni no Pieventas zemienes. Akmens savā tagadējā vietā ir nonācis izkūstot no kustību beigušā šļūdoņa pamatnes. Interesanti, ka tas ir novietojies Rietumkurzemes augstienes šaurākajā vietā, kur tikai 8 km nodala Pieventas un Rietumlatvijas zemienes. Akmens izcelsmes vieta ir silūra kāple (glints), kas stiepjas cauri Monzunda arhipelāgam un ietiecas Baltijas jūras centrālajā daļā. Trauslais un plaisainais akmens, kas veidots no silūra kaļķakmens ir unikāls veidojums, un vienīgais tāds Latvijā. Tas ir zinātnei ļoti nozīmīgs, jo liecina par ledāja dinamiku un degradācijas procesiem pēdējā apledojuma laikā.


Rudzīšu akmens plaisainā virsma.    Foto: Juris Metums, LPC.

Latvijas Petroglifu centra organizēto Rudzīšu akmens nominēšanu par Latvijas 2012. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Kuldīgas novada dome, Kuldīgas tūrisma attīstības centrs un Ziemeļvidzemes Ģeoparks.
Skatījumi: 1634 | Datums: 10.01.12