Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus nominē Gada ģeovietu. Par Gada ģeovietu 2015. gadā eksperti ir izvēlējušies Staiceles dzelzs avotus, kas atrodas Ziemeļvidzemē, Alojas novada Staiceles pagastā, Salacas kreisajā krastā augšpus Staiceles. Staiceles dzelzs avoti no ģeoloģijas un hidroģeoloģijas viedokļa ir unikāli dabas veidojumi, kuros ir iespējams novērot nepārtraukti notiekošu dzelzs savienojumu izgulsnēšanās procesu, kas avotu izplūdes vietās veido krāsainu un ļoti neparastu ainavu.
 
Staiceles dzelzs avoti ir divi avoti, kas atrodas blakus esošās dažus desmitus metrus garās graviņās. Avotu ūdensdeve ir neliela, bet tie ir īpaši tai ziņā, ka bagātīgi izgulsnē dzelzs hidroksīdus un citus savienojumus košā rūsas krāsā. Avotu izplūdes vietās to nogulumi līdz pat 1 m biezā kārtā aizpilda graviņu gultni. Pazemes ūdeņi ir bagātinājušies ar dzelzi filtrējoties caur devona iežiem – Burtnieku svītas smilšakmeņiem un aleirolītiem. Dzelzs savienojumu izgulsnēšanās norisinās ūdeņiem sastopoties ar gaisa skābekli un procesā iesaistoties īpašām baktērijām.

Kāpēc tieši šai vietā notiek tik intensīva dzelzs savienojumu izgulsnēšanās kā nekur citur Latvijā – tas ir jautājums, kuru palīdzēs noskaidrot avotiem piešķirtā Gada ģeovietas nominācija. Ir dati, ka vēl pēc pagājušajā gadsimta vidus Staicelē ir darbojies okera cehs, kas izmantojis avotu izgulsnētos dzelzs savienojumus krāsu ražošanā. Staiceles dzelzs avoti atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, dabas parkā Salacas ieleja, kas vienlaikus ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama teritorija Natura 2000.

Gada nominācija tiek piešķirta ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas sakopšanu un izpēti, kā arī iekļaut tos tūrisma apritē. Maijā, kā jau tradicionāli tas iepriekš noticis, pie Gada ģeovietas tiks organizēts izglītojošs pasākums. Plānots, ka šogad tas notiks 23. maijā, sestdienā.

Gada ģeovietas nominēšana notiek jau astoto gadu. Iepriekšējos gados īpaši izvēlētās ģeovietas (objekti) bija dažādi un daudzveidīgi: 2008.gadā – Neļķu klintis Vidzemē, pie Mazsalacas, 2009.gadā – Sikšņu klintis Vidzemē, Virešu apkārtnē, 2010.gadā – Virsaišu ūdenskritums Kurzemē, Talsu novadā, 2011.gadā – Kulšēnu sēravots Zemgalē, Bauskas novadā, 2012.gadā – Rudzīšu akmens Kuldīgas novadā, Kurzemē, 2013.gadā – Stiglavas atsegumi Latgalē, Viļakas novadā un 2014. gadā Korkuļu ūdensrijēji Sēlijā, Jaunjelgavas novadā.  

Šogad biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, kā viena no Latvijas nedaudzajām aktīvajām ģeoloģijas sfēras sabiedriskajām organizācijām, savstarpēji vienojoties, pārņēma Gada ģeovietas nominācijas vadošo lomu no biedrības Latvijas Petroglifu centrs. Līdz ar šo maiņu mainās arī nominācijas nosaukums – turpmāk tas būs Gada ģeovieta (Geosite), nevis kā bija līdz šim Gada ģeoloģiskais objekts.

Biedrības Ziemeļvidzemes ģeoparks organizēto Staiceles dzelzs avotu kā Latvijas Gada ģeovietas  nominēšanu 2015. gadā atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Petroglifu centrs, Dabaszīmes.lv un Alojas novada pašvaldība.

Teksts: Dainis Ozols, Andris Grīnbergs

Staiceles dzelzs avoti vasarā. Foto: Dainis Ozols.

Oktobrī pabeigti Salacas tīrīšanas darbi posmā no Mazsalacas līdz Ramatas ietekai, kas tika īstenoti ar Latvijas vides aizsardzības fonda (LVAF) un Mazsalacas novada pašvaldības finansiālu atbalstu. Projekta ietvaros upe vairāk kā 12 km garā posmā tika atbrīvota no kritušajiem, vēja un bebru nogāztajiem, palu ieskalotajiem kokiem. Tika likvidēti galvenie sanesumi, savākti upē atrastie atkritumi, nogrimušās koka laivas un virkne citu priekšmetu, kam Salacā noteikti nav jābūt. Tīrīšanas darbus, ko veica SIA "Terra Logistics", uzsāka augustā, plānojot izcelt vismaz 100m3 koksnes. Taču noteikt reālo darbu apjomu pirms to uzsākšanas bija visai sarežģīti – vietām upe aizsprostota gandrīz pilnībā, un tos sanesumus, kas sniedzās teju līdz gultnes dibenam, ar neapbruņotu aci saskatīt nebija iespējams. Rezultātā divu mēnešu laikā no upes izvākti ap 250m³ koksnes – dažu stumbru diametrs pārsniedza pat 80 cm.

Kritušie koki un sanesumi Salacā pirms tīrīšanas darbu uzsākšanas. Foto: Krišjānis Sietiņš

Salaca šobrīd kļuvusi ne tikai vizuāli pievilcīgāka, tīrīšanas darbi bija vajadzīgi gan upes bioloģiskās vides uzlabošanai, gan laivotāju drošības un ērtības nodrošināšanai. Vietām ainavu grūti atpazīt, īpaši vietās, kur ūdens tūristiem laivas reizēm nācās nest pāri sakritušajiem kokiem - sanesumu veidotās "salas" izzudušas, upe var brīvi plūst savā gaitā. Augustā un septembrī ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību tik noorganizētas divas atkritumu savākšanas talkas Salacā un tās labajā krastā – lai arī tika savākti vairāki desmiti maisu, upes tīrīšanas laikā zem kritalām atradās teju tāds pats daudzums atkritumu, kas gadu gaitā neredzami bija krājies upē.  

Augusta nogalē norisinājās arī "Dauģēnu cirka" sakopšanas talka – šis savdabīgais smilšakmens atsegums ir viena no gleznainākajām vietām Salacas krastos, tādēļ bija svarīgi iespēju robežās atbrīvot to no kritušajiem, nokaltušajiem kokiem un krūmiem. Protams, šāda veida sakopšanas darbi būtu nepieciešami arī pie vairuma citu lielāko smilšakmens atsegumu, tomēr tas prasa papildus resursus un ekspertu iesaistīšanos, jo darbi veicami īpaši sarežģītos un bīstamos apstākļos. Pie "Dauģēnu cirka" tika likvidēti klinti aizsedzošie krūmi, izkopta nogāze – skatu, kas šobrīd paveras uz atsegumu, vislabāk varēs novērtēt tieši laivotāji.

Upes tīrīšana nav vienreizējs pasākums, situācijai jāseko līdzi regulāri. Tomēr prieks, ka šī projekta gaitā izdevies paveikt tik daudz. Tas atvieglos darbu nākotnē, atbrīvojot Salacu no pastāvīgi veiktajiem bebru "nedarbiem" vai citādi upē iekritušajiem un ieskalotajiem kokiem. Projekts tika īstenots LVAF apakšprogrammas "Vides aizsardzības projekti" projektu vadlīnijas "Dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, t.sk. dabas kapitāla izpratnē" ietvaros. No kopējām izmaksām, kas ir EUR 39 450,00, LVAF finansējums veido 79%, pārējo līdzfinansējumu nodrošināja Mazsalacas novada pašvaldība.

Nezinātājs nepateiktu, ka vēl pirms dažiem mēnešiem upe šajā posmā bija teju neizbraucama. Foto: Krišjānis Sietiņš

Atbrīvota viena no attekām, kas iepriekš bija pilna kritalām un atkritumiem. Foto: Krišjānis Sietiņš

Salaca aizsprostota gandrīz pilnībā. Foto: Terra Logistics

Ziemeļvidzemes daba un vēsturiskās vietas glabā daudz neizzinātu noslēpumu. Kapsētas ir īpaša vide, kurā pārmaiņas notiek salīdzinoši lēnāk nekā citviet. Tā ir vide, kur atspoguļojas dažādu gadsimtu, tautību, kultūru, turīguma un trūcīguma, kā arī laika ziņā - ilgākas un īslaicīgas tradīcijas. 2014.gada pētījumu sezonā, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, lielā daļā Ziemeļvidzemes – bijušo Valmieras, Valkas un Alūksnes rajonu teritorijās – tika izzinātas kapsētas un pētīta kāda aizgājušo laiku tradīcija.

Viena no divām Matīšu kapu kroņa vannām. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Mūsdienās tā vairs nedara

Pagājušā gadsimta pirmā pusē, apmēram līdz 2.pasaules kara laikam Latvijā bija visai izplatīta tradīcija uz kapiem nest ne tikai ziedu, lapu un skuju koku zaru vainagus, bet arī tādus, kas izgatavoti no dažādiem metāliem, un, kas saglabājas ilgāk nekā no dabas materiāliem veidotie. Šos metāla izstrādājumus parasti iegādājās tieši uz bērēm, un kapos nogādāja tieši bēru norises dienā. Ir pamats domāt, ka metāla vainags bija salīdzinoši dārgāks pirkums par parastu vainagu, un to varēja atļauties varbūt ne katrs, kas gribētu. Sākotnēji mēs vispirms šīs tradīcijas sakarā pamanījām bleķa vannas ar vainagiem iekšā, bet tagad noskaidrojies, ka šādi metāla vainagi bijuši arī atsevišķi (bez vanniņas), un domājams, ka tie – vienkāršākie, bijuši pat senākos laikos. Tā laika gaitā, redzot, ka mūsu mainīgajā klimatā metāla vainagi samērā ātri bojājas, tos sāka komplektēt arī kopā ar tam piemērotu iepakojumu – tautas un pētnieku valodā īsi sakot, vanniņu. Pētījumu gaitā atklājās vēl dažādi interesanti vainagu noformēšanas un saglabāšanas paņēmieni, kā arī vēlāk piemēroti risinājumi jau kapos esošu kroņu ilgākai saglabāšanai. Taču laiki mainās, un arī tradīcijas mainās un izzūd. Tā zūd arī metāla vainagu (metāla kroņu) tradīcija. Pēc 2.pasaules kara faktiski ir notikusi šīs tradīcijas izzušana, un tas, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, ir šīs tradīcijas pēdējie atlikumi.

Ko mēs zinājām projektu uzsākot?

Jau pirms Ziemeļvidzemes kapsētu izpētes projekta uzsākšanas bija zināms, ka dažās vietās šādas kroņu vannas ir saglabājušās un apskatāmas. Laika posmā no 2010. līdz 2013.gada beigām bija sanācis apsekot metāla kroņu vannas Matīšu kapos (divas), Kauguru kapos (viena) un Alūksnes kapos (viena). Tās bija nofotografētas un vairumā gadījumu arī izpētītas, fiksējot izmērus un veicot nelielu objekta aprakstu. Redzot, ka tieši Ziemeļvidzemē ir cerības vēl atrast un izpētīt šīs tradīcijas pēdējos pierādījumus, radās doma, ka nepieciešams šāds izpētes projekts, kura ietvaros tiktu apsekotas kapsētas un meklēti tradīcijas atlikumi. Gan jau zināmas trīs vietās, gan vēl apzinātos objektus, projekta gaitā bija plānots pēc vienotas metodikas izpētīt. Īsu brīdi pirms projekta uzsākšanas – 2013.gada rudenī, pārbaudot ziņas par šādu metāla vainagu vanniņu esamību Strenču kapos, netika atrasts nekas, un tas bija vēl viens pamudinājums pasteigties, jo ar katru gadu šīs tradīcijas liecības paliek arvien mazāk un mazāk. ... Lasīt tālāk »