Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus, nosauc Latvijas Gada ģeovietu 2019.

Šogad par Gada ģeovietu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā tika izvēlēti :

Vidzemes jūrmalas stāvkrasti, kas atrodas Rīgas jūras līča austrumu krastā, Salacgrīvas novada Liepupes un Salacgrīvas pagastos.

Vidzemes jūrmalas stāvkrasti ir īpaši ar to, ka šeit ir vienīgā vieta pie Baltijas jūras, kur krasta kraujās atsedzas devona smilšakmeņi.

... Lasīt tālāk »

Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus, nosauc Latvijas Gada ģeovietu 2018.

2018. gadā par Gada ģeovietu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā tika izvēlēts:------------           -------------Raunas Staburags, kas atrodas Raunas novadā, Raunas upītes labajā krastā.

Raunas upīte pie Staburaga tek senlejā, kam ir stāvas nogāzes, un dziļums 15-20 m. 

Raunas senleja ir subglaciālā iegultne jeb leduslaikmeta noslēgumā zem ledāja plūstošo kušanas ūdeņu iegrauzta ieleja, kas šķeļ t.s. Raunas gala morēnas valni. Pa subglaciālo iegultni ledāja kušanas ūdeņi ieplūda ledāja sprostezerā, kur līdzi nesa arī smilti un granti. 
Interesanti, ka kušanas ūdeņu straumes plūda virzienā, kas pretējs tagadējam Raunas tecējumam.
Leduslaikmeta notikumos vēl ir daudz neizzināta un pastāv arī citādas versijas par Raunas ielejas izcelsmi. 

Vietumis senlejas nogāzēs zem leduslaikmeta nogulumu (akmeņaina mālsmilts jeb morēna) slāņa ir redzami gandrīz horizontāli iegulošie augšējā devona perioda Pļaviņu un Amatas svītas ieži. Pļaviņu svītas ieži, kas pārsvarā ir dolomīti, atsevišķās vietās atsedzas nogāzes vidusdaļā. Savukārt Amatas svītas irdenie smilšakmeņi ar labi novērojamu slīpslāņojumu atrodas nogāzes apakšā. Šīs svītas virsējos slāņos smilšakmens nereti ir cementēts ar cietu kalcīta cementu un veido ķekarainos lodīšu smilšakmeņus. Smilšakmens un dolomīta slāņi ir aplūkojami Raunas krastos augšpus un lejpus šūnakmens veidojumiem. Gan Amatas svītā, gan arī Amatas un Pļaviņu svītu saskares joslā redzami māliežu slāņi – zaļgani un violeti māli un aleirolīti.
Šūnakmens stāvajā Raunas senlejas nogāzē sācis veidoties pēc pēdējā leduslaikmeta pirms 9 tūkstošiem gadu. Virs māliežu sprostslāņiem atrodošies plaisainie dolomīti, irdenie smilšakmeņi un akmeņainā mālsmilts ir ūdens nesējslāņi. Caur tiem plūstošais ūdens bagātinās ar kalcija hidrogēnkarbonātu Ca(HCO₃)₂. Avotos un avoksnājos – ūdens nesējslāņu iznākšanas vietās virszemē – no ūdeņiem izdalās CO₂, jo gaisā tā koncentrācija ir zemāka. 
Ca(HCO₃)₂ àCaCO₃+H₂O+CO₂­

Ķīmiskās reakcijas rezultātā rodas kalcīts. Tam izgulsnējoties uz slapjumā augošajām sūnām un cita substrāta, veidojas irdens, porains iezis šūnakmens. 

Interesanti, ka līdz 300 m garā posmā lejpus Raunas Staburaga, senlejas nogāzē, upes labajā krastā ir redzamas senu šūnakmens karjeru pēdas - daļēji aizauguši rakumi un atsevišķi šūnakmens bluķi. Tas liecina, ka ievērojami dabas veidoj ... Lasīt tālāk »

Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus, nosauc Latvijas Gada ģeovietu 2017. Šogad par Gada ģeovietu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas rezultātā tika izvēlēts Dzerkaļu (Dzierkaļu) kalns, kas atrodas Latgalē, Rēzeknes novadā, Kaunatas pagastā, Rāznas nacionālajā parkā.

Latvijā Dzerkaļu kalns ir īpašs ar to, ka tā ir izcila – ļoti augsta un stāva reljefa forma. Tas ir novietojies Latgales augstienes augstākajā daļā, Rāznavas paugurainē, aptuveni 720 m uz ziemeļaustrumiem no Lielā Liepukalna. Dzerkaļu kalns ir ļoti augsts – 286,3 m virs jūras līmeņa – tikai 3 metrus zemāks par blakus esošo Lielo Liepukalnu – pēc būtības tā dvīņubrālis, bet ar plašāku un līdzenāku virsotnes daļu. Pastāv versija, ka Dzerkaļu kalns varētu būt augstākais paugurs Latvijā pēc relatīvā augstuma (no pakājes līdz virsotnei).

Dzerkaļu kalns viss ir apaudzis ar mežu, un iespaidu par to var iegūt tikai pa nelielu ainavas koridoru no Dzerkaļu māju puses, vai arī no skatu torņa Lielajā Liepukalnā. Stāvo nogāžu dēļ nokļūšana Dzerkaļu kalna virsotnē nav viegla. Pēc valodnieku versijas vietvārda cilme varētu būt saistīta ar vārdu dzierkaļs/dzierkalis/dzerkaļs – amatnieks, kas kaļ dzirnakmeņus. Kalna pakājē ir daudz laukakmeņu.

Dzerkaļu kalns ir veidojies leduslaikmeta šļūdoņa un tā kušanas ūdeņu iedarbē pirms 13-15 tūkstošiem gadu. Lielpaugura pamatu veido zemledāja apstākļos sabīdīti un sakrokoti morēnas mālsmilts nogulumi. Kalns atrodas Latgales augstienes augstākajā daļā, kas Latvijas reljefa kartē iezīmēta kā mālsegas pauguru (t.s., zvoncu) un kupolveida pauguru (t.s., kēmu) izplatības areāls. Gada ģeovietas izvirzīšana palīdzēs noskaidrot, kāda īsti ir Dzerkaļu kalna un tā apkārtnes pauguru un leju izcelsme.

Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas apzināšanu un izpēti, pievērst sabiedrības uzmanību līdz šim maz novērtētam dabas veidojumam. Pavasarī, kā tradicionāli jau desmito gadu tas notiek, Gada ģeovietā tiks organizēts izglītojošs pasākums ar speciālistu ģeologu piedalīšanos un piemērotā vietā tiks novietots informācijas stends par Dzerkaļu kalnu. Par pasākumu tiks paziņots atsevišķi.

Biedrības Ziemeļvidzemes ģeoparks organizēto Dzerkaļu kalna kā Latvijas Gada ģeovietas  2017 izvirzīšanu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Ģeoloģijas nodaļas un Ģeoloģijas muzejs, Daugavpils universitāte, Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Petroglifu centrs, un Rēzeknes novada pašvaldība ar Kaunatas pagasta pārvaldi.

Informācijas sagatavošanā izmantoti Dr. geol. Jura Soma materiāli; sagatavoja Dainis Ozols, biedrība Ziemeļvidzemes Ģeoparks.

Foto: Dainis Ozols