» Jaunumi


« 1 2 ... 8 9 10 11 »
2011. gada ģeoloģiskais objekts izvēlēts Zemgalē – Bauskas novada Vecsaules pagastā. Tur līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām atrodas lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā. Kulšēnu jeb Ozolaines sēravots izplūst Iecavas pietekas – Avotu grāvja labā krastā, mitras pļavas vidū, 7 x 15 metrus plašā iedobē. Pirmoreiz milzīgo avotu aprakstījis jau dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920.gados. Plašāk Kulšēnu sēravots dažādā literatūrā parādās diezgan reti un tikai pēdējos 10 gados. Ir izteikts arī pieņēmums, ka Kulšēnu sēravots ir lielākais sēravots Latvijā. Kopš 2001.gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis un ap to izveidotā aizsargājamā teritorija ir nedaudz lielāka par 20 hektāriem.

Iepriekšējos gados īpaši izvēlētie ģeoloģiskie objekti bija smilšakmens un dolomīta atsegumi Vidzemē – populārās Neļķu klintis Salacas krastā pie Mazsalacas (2008.gadā) un Sikšņu klintis pie Gaujas Virešu apkārtnē (2009.gadā), bet pērn gada ģeoloģiskais objekts bija Virsaišu ūdenskritums Kurzemē, pie kura tika izveidota dabas taka. Latvijas Petroglifu centra organizēto Kulšēnu sēravota nominēšanu par Latvijas 2011. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Bauskas novada dome un Bauskas Tūrisma informācijas centrs. Pavasarī, kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta tiks organizēts izglītojošs pasākums.


Kulšēnu sēravots 2007.gada rudenī. Foto: Andris Grīnbergs.
Skatījumi: 1766 | Datums: 07.01.11

2010.gada 23. un 24.oktobrī notika Ģeoparka 2.ekspedīcija, kas tika organizēta sadarbībā ar „Latvijas Petroglifu centru”. Pirmās dienas galvenais uzdevums bija tikt skaidrībā par kādu noslēpumainu dižakmeni, kas slēpās Ramatas upes labā krasta mežā ne pārāk tālu no plaši pazīstamā Ramatas Lielakmens. Izmēros lielo akmeni pirms apmēram 5 gadiem bija atradis Vilnis Velde, nofotografējis, bet ne visai precīzi nofiksējis tā atrašanās vietu. Līdz ar to pagājušajā vasarā ilgstošu meklējumu gaitā tas netika atrasts. Oktobra nogalē, kad kokiem un krūmiem lapas jau gandrīz pilnībā nobirušas, zāles un nezāles salnās novītušas, bija daudz cerīgāki apstākļi nezināmā dižakmens sameklēšanai un izpētei.


Ģeoparka ekspedīcija pie Mežvidu dižakmens Ramatas pagastā. Foto: Andris Grīnbergs.

Vairākas stundas 16 cilvēki meklēja dižakmeni plašā apkārtnē abos Ramatas upes krastos, līdz beidzot to izdevās atrast. Mežvidu dižakmens, kura nosaukums ņemts no tuvējo māju vārda, izrādījās ne sevišķi liels. Pieci kubikmetri tam dod tikai vietējas nozīmes dižakmens statusu. Akmens meklējams jaunaudzē, Ramatas labā krastā ap 550 m no Ramatas Lielakmens. Pirmās ekspedīcijas dienas otrā pusē Valsts Mežu Dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projekta Ramatas pagasta inventarizētājs Māris Rušiņš pasākuma dalībniekus iepazīstināja ar vairākiem interesantiem objektiem tuvējā apkārtnē. Īpaši daudz diskusiju rosināja pamatīgas akmeņu krāvumu sētas Šķutes māju apkārtnē, kur tās ietver ap hektāru lielu meža platību.


Tiek mērīts un pētīts daudz cietušais Valkas dižakmens. Foto: Vilnis Spundiņš.

Ekspedīcijas otrā dienā devāmies pieredzes apmaiņas braucienā uz Valkas pagastu, kur tikāmies ar VMD Kultūras mantojuma apzināšanas projekta Valkas pagasta inventarizētājiem Normundu Ģērmani un Viesturu Lārmani, un viņi izrādīja interesantākos objektus pagasta teritorijā. Dienas pirmā pusē tika apsekoti divi dižakmeņi Pedeles upes krastos un vairāki senie robežakmeņi Valkas pagasta rietumu daļā. Savukārt pēcpusdienā tika iepazīti dižkoki - bišu koki Gaujas ielejā pie Marsiem un Vekšiem. Šajā apvidū vēl saglabājušies veci koki, kuros pagājušā gadsimtā ierīkoti dažādu veidu bišu stropi un pēc kuriem var uzzināt kādi biškopības paņēmieni lietoti Ziemeļvidzemē vēl pavisam nesen. Tas gan ir aizejošs kultūras mantojums, jo mūsdienās šie koki jau krietnā vecumā, bet biškopji bites tur un aprūpē pavisam citādos veidos.
Andris Grīnbergs, vēsturnieks.


Ne visi ekspedīcijas ceļi ir viegli izbraucami. Foto: Andris Grīnbergs.
Skatījumi: 2171 | Datums: 09.11.10

2010.gada 17. un 18.jūlijā Ģeoparka teritorijā notika dabas un vēstures objektu apzināšanas un pētniecības ekspedīcija, kuras laikā tika apsekotas vietas Rūjienas, Naukšēnu un Mazsalacas novados. Nozīmīgākais šajās divās dienās – Skaņkalnes pagasta mežos apzināts jauns bedrīšakmens!

Akmeni ar diviem ļoti aizdomīgiem dobumiņiem Salacas kreisā krasta mežos šajā pavasarī uzgājis Kaspars Beriņš, kas piedalās Valsts Mežu Dienesta organizētajā Kultūras mantojuma apzināšanas projektā kā inventarizētājs. Semināros projekta dalībniekiem pirms tam tika stāstīts un rādīts kādi izskatās dažādi dobumakmeņi, īpaši aicinot meklēt Ziemeļvidzemē atrodamos bedrīšakmeņus. Un tagad Kaspars Beriņš aizveda Ģeoparka ekspedīciju aprīlī atrasto akmeni izvērtēt. Ja dažkārt gadās, kad varbūtējais bedrīšakmens jāpēta ilgi un jādomā ir vai nav īsts, tad šeit tas bija tikai dažu sekunžu jautājums. Bedrīšu ievērojamie izmēri un kvalitāte pat pārsteidza.

2,4 m garā un 1,2 m platā granīta akmens virsmā sensenos laikos 25 cm attālumā viena no otras ieveidotas divas izteiksmīgas un salīdzinoši ar citiem bedrīšakmeņiem - ļoti dziļas bedrītes. Lielākā no tām ir 5,5 cm dziļa un viena no iespaidīgākajām Latvijā. Dziļākas bedrītes par to apskatāmas tikai labi zināmajā Daviņu Lielajā akmenī Bērzaines pagastā.

Jaunatklātais bedrīšakmens atrodas Mazsalacas novada Skaņkalnes pagasta mežos - gan Ziemeļvidzemes Ģeoparka, gan Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta teritorijā. Tā, kā akmens ir ļoti nozīmīgs un atrodas vēsturiskajā vietā, to nepieciešams ņemt valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekli.


Ekspedīcijas dalībnieki pie Jaunutēnu bedrīšakmens. Foto: V.Spundiņš, 2010.


Viena no divām bedrītēm akmens virsmā. Foto: A.Grīnbergs, 2010.

© Mag.hist. Andris Grīnbergs, 2010. g. jūlijs.
Skatījumi: 2256 | Datums: 22.07.10

1-3 4-6 ... 22-24 25-27 28-30 31-33